Sāku rakstīt par divām festivāla “Homo Novus” izrādēm – “Noktirni” un “Pārtapšanas telpām” – un jau uzreiz no izrāžu apspriešanas pārgāju pie sevis – skatītājas. Un secināju, ka galu galā tam ir savs pavisam pamatots iemesls – mana pēdējā laika izrāžu skatīšanās pieredze, kurā aizvien lielāku lomu piešķiru sev pašai.

Jau pirms pāris gadiem Kultūras akadēmijā mana tā brīža pasniedzēja, laikmetīgās dejas kritiķe un dramaturģe Inta Balode mūs, studentus, teorētiski apgaismoja, ka vislabākais skatītājs ir “tabula rasa” – kā balta lapa. Tieši tādā stāvoklī skatītājs esot visatvērtākais izrādei. Praksē to kā izšķiroši būtisku nosacījumu, iespējams, vislabākajai izrādes baudīšanas pieredzei esmu apzinājusies salīdzinoši nesen. Savukārt apzināti eksperimentējusi – pagaidām tieši ar šīm divām izrādēm.

Lai gan informācijas drumstalas par abām izrādēm pie manis bija, protams, galvenokārt caur sociālajiem medijiem iebirušas, tomēr nolēmu, ka apzināti pirms izrāžu skatīšanās neko nelasīšu un papildu neurķēšos, lai neuzliktu jau iepriekš sev kādu noteiktu filtru, kā tās uztvert. Un esmu diezgan pārliecināta, ka šādā veidā ieliku labus pamatus savai iekšējai pārtapšanas telpai/telpām. Kā arī teikšu uzreiz – iekšējas pārmaiņas, kustības un atklāsmes es sajutu abās izrādēs.

“Pārtapšanas telpas” ir izrāde trīs daļās, kuru vienojošā saikne ir kopējā tematika, ko katras daļas autore risinājusi citādāk.

Visspēcīgāk pārtapšanas telpu izjutu Elīnas Lutces veidotajā un izpildītajā daļā. Kontrastu dramaturģija – izmatojot industriālas un robotiskas kustības pretstatā apbrīnojami plastiskām, pludenām – izteiksmīgi radīja citu, spēcīgu telpu. Es to sajutu kā patvērumu no ikdienas, kā telpu, kur vieta ir mūsu neierobežotajām, brīvajām izpausmēm un fantāzijām.

Ļoti interesants bija arī somu horeogrāfes Miras Kautto izvēlētais piegājiens ar ķermeņu skaņām (čāpstināšana, klakšķi un visbeidzot “dziedājums”) un to atkārtojumu izrādes pirmajā daļā. Tas kopā ar augiem telpas iekārtojumā un it kā minimālām, bet ik pa laikam pat ļoti intensīvām kustībām (piemēram, neticami ātru acu mirkšķināšanu) arī radīja pārtapšanas telpu – man tādu, kurā džungļu rāpuļi pārvēršas par citplanētiešiem (vai varbūt tādi ir?), kurā dzīvo svešais un neparastais. Varbūt tā ir kāda fantastika telpa kaut kur pavisam tālu, tomēr tikpat labi iekšēja telpa, kurā glabājam katrs savu svešādumu.

Trešā daļa, ko veidoja islandiešu horeogrāfe Rosa Omarsdottira, likās interesanta ar savdabīgo apgaismojumu – pustumsu vai, precīzāk, gandrīz tumsu. Tā ļāva apzināties un izjust arī to, cik ļoti mēs ikdienā esam pieraduši līdz sīkumiem apmierināt savu acu ziņkārību. Jāsaka, ka šajā izrādes daļā man visvairāk pietrūka attīstības. Veiksmīgs bija kontrasts starp mūziku un klusumu (šoreiz dejotājas elpas un kustību izpildījumā). Tomēr šķita, ka tieši pēdējais, nevis pirmais būtu bijis izteiksmīgāks izrādes fokusa elements. Tagad horeogrāfija elpas skaņās, kas man šķita visinteresantākais, bija vien īss gabaliņš izrādes beigās.

Pārtapšanas telpu sajutu arī izrādē “Noktirne”, ko es labprāt dēvētu par pieredzes izrādi – jo skatītājam tā bija burtiski jāpieredz – jāizstaigā ar savām personīgajām kājām.

Man šķiet, ka tieši naktī ir vairāk tukšas telpas, kurā var rasties kaut kas jauns. Esmu nakts pastaigu cienītāja un regulāra praktizētāja. Iespējams, tāpēc izrāde jau vien ar savas norises būtisku sastāvdaļu – nakts pastaigu – trāpīja mērķī/manī.

Kāds šai izrādei sakars ar laikmetīgo deju? Ļoti tiešs – pastaigu vadīja laikmetīgās dejas horeogrāfi un dejotāji. Manuprāt, šī bija viena no izrādes autoru visprecīzākajām izvēlēm (izrādi veidojuši režisori Krista Burāne un Endijs Fīlds, scenogrāfe Ieva Kauliņa un horeogrāfs Ēriks Ēriksons). Jo tieši laikmetīgās dejas pārstāvji ir tie mākslinieki, kas ļoti niansēti ļaujas savu un citu dabīgajām kustībām, kas tik (ie)jūtīgi uz tām reaģē. Manas grupas gide Santa Grīnfelde savu baru (skatītājus) vadīja smalki, maigi, bet arī noteikti, ieturot neikdienišķi lēnu tempu, ko mūsu ķermenis, evolucionējot līdzi ātrajam laikmetam, šķiet, pat jau aizmirsis. Otrajā pastaigu aplī, ejot zvēru ceļus, es jau izteikti sajutu, ka esmu kļuvusi daudz jūtīgāka pret apkārtni, salīdzinot ar pirmo pastaigu raundu. Domāju, ka tur liels nopelns bija tieši gides vadībai.

Iespējams, par maz izrādes laikā fokusējos tieši uz dzīvniekiem, putniem un kukaiņiem, kā autori, šķiet, bija iecerējuši. Vairāk baudīju kopējo nakts dziesmu, kur katrs tās radītājs ir kā daļa, ne mazāk un ne vairāk svarīga par citām – es izjutu vienlīdzību ar apkārtējo vidi (par putniem un zvēriem pilsētvidē es sāku fokusēti domāt vairāk, lasot nākamajā rītā, kā tas arī bija iecerēts, izrādes grāmatas beigu daļu). Tomēr – manuprāt, tas, ka kļuvu jūtīgāka pret apkārtni, sajutos kā dzīva nakts daļa, kā viena no tās daudzajām notīm, tieši ļāva man nokļūt tuvāk citiem planētas iemītniekiem. Tāds arī šķietami bija izrādes autoru iecerētais efekts uz skatītāju.

Domāju, ja pirms izrādes būtu izlasījusi kādu rakstu vai interviju ar autoriem, būtu apzinīgi un intensīvi koncentrējusies ar prātu tieši uz zvēriem, putniem un kukaiņiem un viņu eksistences problemātiku. Tomēr tagad es ļoti novērtēju, ka sajutu nakts dziesmu kaut kā, es teikšu, ķermeniskāk, daudzpuspusīgāk un dziļāk – ar visām pilsētas, gides un citu skatītāju kustību skaņām, ar dzestrajām, siltajām, svaigajām gaisa un smaržu plūsmām, ar apkārtnes cilvēkiem, ar zemes dažādo faktūru, alus bundžu šķindoņu, miglu virs upes, un, protams, protams, zirnekļiem, kaķiem, gulbjiem… Tāpēc dažkārt, vismaz eksperimenta kārtā, esiet kā baltas lapas – aizejiet uz izrādi, neko īsti par to nezinot.

Publicēts journal.dance.lv