Šogad festivālā “Homo Novus” noskatījos divas monoizrādes – Benija Klāsena “Esi sveicināta, bezjēdzība – W un draugiem” un Silvijas Kalderoni “MDLSX”. Interesanti bija vērot vairāku māksliniecisko paņēmienu atkārtošanos un vilkt paralēles starp abām izrādēm, kuras savā būtībā ir diametrāli pretējas. Vienīgais, kas tās vieno, ir spēcīgs emocionāls pārdzīvojums, ko izraisa to personiskums un atklātība. Ja Silvijas Kalderoni suģestējošā un neapturamā enerģija iedarbojas uzreiz, Benija Klāsena pieklusinātais lēnīgums un skaudrums pielavās vēlāk. Manuprāt, bija ļoti svarīgi redzēt abas izrādes, lai no tām abām izlobītu ko vairāk, kontrastējošā gaismā ieraugot vēl un vēl.

Izrādes sākumā aktieris Benijs Klāsens iznāk skatītāju priekšā un awkwardly [1] iepazīstina ar sevi un izskaidro izrādes “noteikumus” un ideju. Savā ziņā viņš arī iedod skatītājam atslēgu, kā izrādi skatīties. Ja ir vēlme šo “atslēgu” izmantot. Ja nav, tad Klāsens arī iesaka vienkārši “aizpeldēt” savās domās. Šī neobligātuma sajūta nepamet visu laiku. Viņš reizē atvainojas par to, ka ar savu darbu pieprasa mūsu uzmanību, bet tai pašā laikā to pieprasa un notur uzstājīgi. “Esi sveicināta, bezjēdzība” esot veltījums kritiķim (apakšnosaukumā minētajam W), kurš atļāvies kādam Klāsena draugam pateikt, lai viņš vairs nerada mākslu. Un šī izrāde ir apliecinājums tam, ka tad, ja ir iekšēja nepieciešamība, māksla ir jārada, un tā var būt jebkāda. Nevienam nav tiesību to aizliegt.

Skatuves telpa ir iekārtota vienkārši, lielāko uzmanību aizņemot spožam uzrakstam “JOY” [2]. Klāsens arī ikdienišķā vīzē skatītājus iepazīstina ar nelielo priekšmetu klāstu, kas atrodas uz skatuves, – sākot no plastmasas atpūtas krēsliem, beidzot ar dūmmašīnu un ūdens pudeli. Sajūta ir tāda kā ciemos pie kautrīga introverta, kurš, neveikli jokojot, mēģina izrādīt savu māju, jo nesaprot, par ko citu runāt, kur likt rokas un kam skatīties acīs. (Vārdu sakot – ļoti atpazīstama sajūta.) Pēc šīs asprātīgās ekskursijas pa skatuvi Klāsens paziņo, ka sāksies izrāde, tādējādi it kā novelkot svītru starp to, kāds ir bijis tikko, un to, kāds vēl tikai būs. Taču izrādes laikā šī robeža tiek vairākkārt pārkāpta, liekot skatītājam atcerēties performatoru pirms izrādes sākuma.

Izrāde sastāv no vairākām etīdēm un muzikālām intermēdijām, kuru laikā Klāsens sirdi plosoši izpilda atpazīstamas dziesmas (“The Rolling Stones”, Bjorka, Džonija Mitčela u.c.), dziedāšanas manierē brīžiem atgādinot “Anthony and the Johnsons”. Taču laiku starp dziesmām aizpilda “bezjēdzīgas” ainas, kuras Benijs Klāsens izpilda ar apbrīnojamu ķermeņa plastiku, taču gausi, apzināti neveikli un it kā negribīgi. Tas raisa atpazīstamas un sāpīgas asociācijas ar smagas nomāktības vai depresijas stāvokli, kad jebkuras ikdienišķas darbības veikšana šķiet mokoša un neiespējama. Tieši aktiera psihofizika darbojas kā spēcīgākā bezjēdzības apjausmes ilustrācija.

Caur atkārtotiem motīviem, klusuma pauzēm, par kurām arī pats aktieris skatītājiem atvainojas, ielaužas izmisuma mirkļi, kuros Klāsens enerģiski krata spožo uzrakstu “JOY”, it kā vēloties izkratīt laukā kaut nelielu prieka kripatiņu. Taču uzraksts tikai skaisti noviz un nepielūdzami paliek pie sienas, nekādi nemainoties un neko nesniedzot pretī.

“Esi sveicināta, bezjēdzība” ir godīgs un skaudrs cilvēka portrets, kas liek aizdomāties par eksistenciālās bezjēdzības neizbēgamību. Katra izstieptā epizode, kurā pie raita naratīva pieradušās smadzenes sāka knosīties un īdēt, ka garlaikojas, pasvītro tikai to, ko nevēlamies atzīt, – ka lielākā daļa dzīves ir trakoti garlaicīga. Jo sevišķi tad, kad ķīmisks disbalanss smadzenēs neļauj gūt prieku no ikdienišķiem sīkumiem. Mēs pavadām lielu tiesu savas dzīves tāpat kā Benijs Klāsens uz skatuves – nomainot datorā dziesmas, sēžot, apguļoties, blenžot sienā, staigājot pa apli, apsēžoties atpūtas krēslā un ironiski iesaucoties: “Atvaļinājums!”

Vienā brīdī izrādē tiek iesaistīti skatītāji, kuri skrien pa apli apkārt aktierim, kurš kaismīgi aicina pievienoties vēl un vēl. Taču beigās viņš paliek viens šī apļa vidū, gaismām imitējot diskotēkas sajūtu, un, lai arī cik daudz cilvēku tev būtu apkārt, vientulība no tā maģiski neizzūd. Savā ziņā šī aina liek aizdomāties arī par laikmetīgā teātra kontekstā bieži izmantoto skatītāju iesaistīšanas paņēmienu kā tādu. Vai no tā šoreiz bija kāda jēga? It kā jā. Bet arī it kā nē. Tādējādi Benijs Klāsens arī kritiski vērtē teātra un performances paņēmienus.

Pēc izrādes noskatīšanās pārņem smaga sajūta – it kā būtu ielūkojies tur, kur nedrīkstēja. Kādā tumšā un skumjā vietā, kas mīt mūsos visos. Vietā, kurā mēs pārstājam sev melot, ka mūsu dzīvei ir kāda lielāka jēga un nozīme. Gluži kā izrādē izpildītajā Džonijas Mitčelas dziesmā, radās sajūta, ka I’ve looked at life from both sides now.

[1] neērti, lempīgi (angļu val.)

[2] prieks (angļu val.)

[3] Es tagad esmu paskatījusies uz dzīvi no abām pusēm. (angļu val.)

Publicēts satori.lv