“Par cilvēku dabā, dabu cilvēkā un to, kas paliks pēc cilvēka” – tā savā twitter kontā šīgada Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” programmu precīzi raksturo režisore Krista Burāne. Kļuvis par ikgadēju notikumu tas līdz ar viesizrāžu programmu piedāvā septiņus jaundarbus un apdzīvo tuvējo Pārdaugavu ar centrālo skatuvi jaunajās Dirty Deal Teatro telpās un Eduarda Smiļģa Teātra muzejā.

6. septembra vakarā aicinām atklāt festivālu ar Annas Ķirses un Andra Kalnozola miniatūro izrādi “Koku opera. Pilsēta” – veltījumu mūsu pilsētas kokiem tiem nelabvēlīgā laikā. Komplekso un aktuālo cilvēka un dabas attiecību tēmu skata arī režisora Viestura Meikšāna un komponista Olivera Līsa jaunā opera “Nezināmais nezināmais” un mākslinieku Kristas Burānes un Endija Fīlda kopdarbs “Noktirne”, kas aicina doties pilsētā krēslas stundā, raugoties pasaulē dzīvnieka acīm. Sācies ar kokiem, kuri mūs uzrunā cilvēku balsīs, festivāls noslēgsies ar sešu virtuozu balss mākslinieku imitētu dabas skaņu “simfoniju” Mirjamas van Imshūtas klausāmizrādē “Ko saka daba”.

Vairāki festivāla jaundarbi pēta vizuālās mākslas un mūzikas performatīvos aspektus. Atklājušas kopīgu interesi par cilvēku, lietu un laika attiecībām, pirmo reizi kopā strādā leļļu teātra režisore Māra Gaņģe un māksliniece Kate Krolle. Džanmarija Tozati instalācijā “Mana sirds ir tukša kā spogulis” aicina ieraudzīt, kas patiesībā slēpjas aiz nopulētās Eiropas fasādes, bet Džons Lovs ar skaņas starpniecību pievērš uzmanību aizmirstām un nomaļām struktūrām pilsētas ainavā. Laikmetīgās dejas sadaļā – mākslinieču Elīnas Lutces, Miras Kautto un Rosas Omarsdotiras jaunie solo darbi, ko iedvesmojuši Smiļģa mājas telpiskie aspekti, un – pirmo reizi festivāla vēsturē – viesi no Austrālijas – horeogrāfs Džeimss Bačelors ar izrādi “Visums”, kas tapusi zinātniskas ekspedīcijas laikā Subantarktikā.

Kopā ar Lietuvas Nacionālo teātri piedāvājam Baltijas jaunās dramaturģijas vakaru – Matīsa Gricmaņa dokumentālo pētījumu par homoseksualitāti padomju Latvija, Vlada Suncova maģiskā reālisma caurausto “Mīlasstāstu ar jūras trolli” un trīs spožu igauņu mākslinieku ironisko komentāru par dzīvi kā skolu – izrādi “Darbnīca”, kas Rīgā atgriežas pēc skatītāju lūguma. Apliecinājums teātra spēkam un mākslinieka potenciālam ir Benija Klāsena izrāde “Esi sveicināta, bezjēdzība” un Silvijas Kalderoni daļēji autobiogrāfiskā performance ar dīdžejseta elementiem “MDLSX” – mūsu aicinājums sakāpinātajā viedokļu apmaiņā par dzimti un dzimumu ieklausīties cilvēkā, kurš līdz savai identitātei nogājis garu un sarežģītu ceļu.