Šoruden festivāla “Homo Novus” vadmotīvs bija cilvēka un dabas simbioze. Par cilvēku dabā, dabu cilvēkā un to, kas paliks pēc cilvēka, – tā festivāla programmu raksturo režisore Krista Burāne, kuras izrāde “Noktirne”, tapusi sadarbībā ar britu režisoru Endiju Fīldu, zviedru horeogrāfu Ēriku Ēriksonu un scenogrāfi Ievu Kauliņu, šādu konceptu, iespējams, iemieso visprecīzāk un pilnīgāk. “Es esmu upē. Lai upe pati mani nes,” nolēma ezītis miglā, un arī mums atliek vien ļauties. Ne tikai Ķengaraga noktirnei, bet arī citu “Homo Novus” izrāžu piedāvātajai videi, māksliniekiem un viņu redzējumam, lai uz brīdi satiktos vienā pieturpunktā.

Ķengaraga naktsdziesma

Līdzīgi kā Kristas Burānes izrādēs “Robežas” (2016) un “Cietoksnis” (2017, kopdarbs ar Mārtiņu Eihi), arī “Noktirnē” skatītājs aicināts uzticēties iestudējuma veidotājiem un doties kopīgā ceļojumā, lai satiktos – ar vidi, kurā dzīvojam, vai tieši pretēji – kuru izrādē iepazīstam pirmoreiz, un cilvēkiem mums līdzās – radošo komandu, pārējiem skatītājiem, kas kļūst par ceļabiedriem, un nejauši sastaptiem pilsētniekiem, kuri, pašiem nezinot, ir notis mūsu nakts dziesmā.

Par festivāla centru (ar dažiem izņēmumiem) šogad bija kļuvis Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un Pārdaugava. Taču Krista Burāne arī šoreiz turpina pētīt ar raupju kolorītu jau nosacīti apzīmogotus Rīgas mikrorajonus, pēc Purvciema, Bolderājas un Daugavgrīvas zem mākslinieka lupas paliekot Ķengaragu. Izrādes sākumpunktā, Rīgas Centrālās bibliotēkas Daugavas filiālbiliotēkas pagalmā, dzīvojamo augstceltņu ielokā, tā arī nekad neizveidotas strūklakas baseinā vakara ceļiniekus sagaida “Noktirnes” prologs. Bieza samta audumiem klāts galds blīvi nokrāmēts ar visdažādākajiem priekšmetiem, kas raksturo cilvēku, dabu un visvairāk tiešu abu mijiedarbi, – bioloģijas enciklopēdijas, kolbas un mēģenes, binoklis, putnu spalvas, dzīvnieku izbāzeņi un neliels, mūsdienām antīka paskata televizors, kur rāda krievu multfilmu “Ezītis miglā” (Ежик в тумане, 1975). Kā ezītis miglā izrādes laikā droši vien sajūtas neviens vien skatītājs, kad vakarā krēslā jādodas pilsētvides briksnājā. Skatītāji tiek sadalīti, piešķirtais pavadonis gluži kā bērnudārza grupiņu aicina visiem pieķerties virvei, kas turpmākajā ceļā liek ievērot vienu, nesteidzīgu ritmu.

“Noktirne” uz skatītāju iedarbojas caur spējajiem kontrastiem. Te mēs esam bibliotēkā grāmatu ielokā, te pustumsā lavierējam caur pamestas fabrikas pagalmā izmētātiem krāmiem.
Vienā pagalmā skanējis krievu reps, bet jau no nākamās mājas loga dzirdams klasiskās mūzikas ieraksts. Nakts baigajā klusumā atskan vien mūsu iztraucēta suņa rejas un sienāžu sisināšana, bet jau pāris kvartālu tālāk sintētisku gaismu ņirboņā griežas karuseļi, skanot refrēnam We Will Rock You. Tikko šķērsojuši Maskavas ielu, kur intensīvā satiksme nerimst arī sestdienas novakarē, nonākam pie rāmās Daugavas, kur mums, bariņam cilvēku, pretī lūkojas bariņš melno gulbju.

15 minūtes spējas, stindzinošas vientulības

Ja “Noktirne” stāsta par blīvu un vitālu līdzāspastāvēšanu, tad Džanmarija Tozati instalācija “Mana sirds ir tukša kā spogulis – Rīgas epizode” iedveš asu, sirreālu vientulības, pamestības un bezspēcības sajūtu. Rīga ir otrā daļa itāļu mākslinieka īstenotajā ilgtermiņa projektā ar mērķi portretēt Eiropas pilsētas un meklēt to, kas slēpjas aiz ārējas miera un pārticības virskārtas. Bijušajā tekstilfabrikā “Boļševička”, ko jau iepriekš apdzīvojis “Homo Novus” un šobrīd arī Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA), izveidoti vairāki dzīvoklīši. Katrs ar savu raksturu – savu stāstu. Telpas iekārtotas līdz dažādiem sadzīviskiem sīkumiem, gribot negribot vedinot domāt par cilvēkiem, kas šeit varētu dzīvot. Daudzas lietas atstātas nevērīgā ikdienas haosā. Uz galdiem atvērtas grāmatas un skolas mājasdarbu burtnīcas, skanošs radio, pusizdzertas kompota glāzes un iekosts kartupelis uz pusdienu šķīvja, nesaklātas gultas, izkārta veļa, uz paklāja pamestas rotaļlietas un piegrieztnes pie šujmašīnas, kurā ievērts diegs. Tikai visas telpas ir tukšas…

Instalāciju vajadzīgā iespaida dēļ ļauts apmeklēt pa vienam – tā, klīstot no istabas uz istabu, paliek arvien baismāk. It kā pēkšņi ar vienu klikšķi visi ikdienas darbu un vakariņu vidū būtu izgaisuši.
Vai, tā kā telefonu grāmatas un bērnu burtnīcas liecina par 90. gadu beigu un 2000. gadu sākumu datējumu, – it kā pasaule tur arī būtu apstājusies, bet skatītājam būtu izdevies nokļūt nākotnē, kas nemaz neeksistē. Iznākot laukā, atpakaļ realitātē, nevaru atbildēt, vai instalācija svin mūsu civilizācijas bēres vai atdzimšanu, kā vēsta darba pieteikums. Jebkurā gadījumā – šāda vientulība nav vilinoša, tāpēc jācer, ka ar spēcīgo enerģētiku apveltītajās “Boļševičkas” telpās, kas ikdienā ir tukšas, mākslinieki turpinās iedvest dzīvību.

Atkailināties ar dažādiem paņēmieniem
“Homo Novus” šogad piedāvāja arī divas savā ritmā, enerģijā, estētikā un visbeidzot mākslinieku personībās diametrāli atšķirīgās monoizrādes – Benija Klāsena “Esi sveicināta, bezjēdzība – W un draugiem” un Silvijas Kalderoni “MDLSX”. Lai arī robeža, kur beidzas dokumentalitāte un mākslinieka reālā personība un kur sākas teātra fikcija, ir grūti novelkama, abos gadījumos rodas iespaids, ka performers publikas priekšā atkailinās. Skatītājam tiek dots uzticības handikaps, ienākot otra privātajā telpā.

Harismātiskā performances mākslas leģenda Silvija Kalderoni pievelk ar neizsmeļamu enerģiju. Pusotru stundu garā izrāde “MDLSX” ir strauja un intensīva. Tas daļēji mākslinieces biogrāfijā, daļēji Džefrija Judžendisa grāmatā “Midlseksa” balstīto stāstu par savas identitātes meklējumiem dzimuma un ārpus dzimuma robežām padara par karuselim līdzīgu piedzīvojumu. Romāna lirisko “es” un Kalderoni vieno dubultdzimuma pieredze, dzīvei sadaloties divos posmos – līdz pubertātei, augot un tiekot audzinātai kā meitenei, un pēc tam, kad tiek atklātas hermafrodīta pazīmes. No vienas puses, sarežģīta un skaudra tēma, no otras – krāšņs multimediāls šovs. Pieteiktā himna brīvībai veidota kā jaudīga, no aizspriedumiem, kompleksiem, šaubām atsvabinoša diskotēka, radot iespaidu, ka māksliniece dalās grēksūdzē. Bet ne lai nožēlotu, gluži pretēji – lai apliecinātu un svinētu ceļu līdz sevis pieņemšanai.
Izrāde skatītājam neļauj ne brīdi atslābt, jo aizraujošs ir ne tikai tas, ko Kalderoni atklāj, bet arī veids, kā tas tiek darīts.
Apvienojot mūziku, kustību, mākslinieces fotogrāfijas un mājas video, izrādes laikā filmētas projekcijas (to visu Kalderoni, starp citu, koordinē pati), dzimst vardarbības, sāpju, apjukuma un visbeidzot pieņemšanas piepildīts stāsts par attiecībām ar dzimumu – bioloģiski un sociāli. Līdzās dokumentālajiem kadriem no Kalderoni privātajiem arhīviem par vienu no spēcīgākajiem instrumentiem kļūst viņas pašas ķermenis, kas ar teatrāliem elementiem apspēlē androgīnijas tēmu.

Internetā pieejamajās intervijās Kalderoni uzsver, ka viņu kaitina žurnālistu mūžīgā tincināšana par viņas piederību vienam vai otram dzimumam. Noskatoties “MDLSX”, šāds jautājums tik tiešām šķiet lieks, jo mākslinieki (izrāde tapusi sadarbībā ar teātra kolektīvu “Motus”) dod spēcīgu impulsu pārdomāt – kāpēc mēs tik ļoti tiecamies domāt dzimtes robežās. Tā vietā daudz vienkāršāk taču ir vienkārši būt, un bez paskaidrojumiem ļaut būt arī citiem.

Izrādē “Esi sveicināta, bezjēdzība – W un draugiem” savukārt ir citi spēles noteikumi. Benijs Klāsens nav apbruņojies ar interesantu stāstu, no pirmā acu uzmetiena viņam nepiemīt tā suģestējošā enerģija, kas ir Kalderoni, arī vizuālais koncepts ir apzināti amatierisks un bērnišķīgs. Gausi, nedaudz neveikli aktieris sevi iepazīstina ar publiku, sākumā pastāsta, kā tiks organizēta viņa monoizrāde, pēc tam spēlē pašu izrādi. Klāsena skatuviskā eksistence gan tāpēc nemainās, bez liekas steigas tiek izspēlētas vairākas mazsvarīgas ainiņas, radot komisku samulsumu – kā skatītājiem, tā pašam performeram. Kā jau solījis nosaukums, dažādās darbības, songi, tizli izpildītās abstraktās kustības neved tieši uz neko – esi sveicināta, bezjēdzība! Tomēr skatītāji negarlaikojas, zālē valda jautrība, kas mijas ar vieglu melanholiju. Droši vien tāpēc, ka Klāsena tukšā eksistence uz skatuves jau nav nekas svešs arī dzīvē – bez satura pavadīts laiks, spēka un enerģijas trūkums, kautrums un kūtrums, noslēgtība, kas tiek maskēta aiz neveikliem jokiem.
Pat ja tā ir tikai teātra fikcija, mākslinieks atbruņo savā godīgumā – jo neizliekas par labāku, spožāku vai interesantāku, nekā tajā brīdī ir.

Par iestudējuma “Esi sveicināta, bezjēdzība” kulmināciju kļūst aina, kad Klāsens aicina publiku nodoties lēnam skrējienam pa skatuvi. Pamazām pievienojas arvien vairāk skatītāju, manis redzētajā izrādē sapulcinot apmēram 2/3 zāles. Tas arī apliecina mākslas un mākslinieka personības spēku – ne tikai Klāsena, bet arī citu “Homo Novus” dalībnieku. Vismaz festivāla publika, šķiet, arī labprāt ļaujas mākslinieku iecerēm – vai tā būtu riņķošana pa skatuves apli, pastaiga pa Rīgas mikrorajonu līdz pusnaktij, padomi, kā iedzīt naglu dēlī un vislabāk apbedīt mirušo (igauņu mākslinieku trio “Darbnīca”) vai kopīgas burkānu sulas glāze pirms izrādes (“Pārtapšanas telpas”).

Publicēts kroders.lv