15. trolejbusā dodoties arvien dziļāk iekšā Maskavas forštatē uz izrādes norises vietu – Rīgas Centrālās bibliotēkas filiāli Aviācijas ielā 15 – un iepazīstoties ar publikācijām par šo izrādi, sāku klausīties latviešu popgrupas “Eolika” izpildīto estrādes hītu “Noktirne”. Tobrīd pat nenojaušu, ka mājupceļā no izrādes man austiņās skanēs pavisam cita “Noktirne”, respektīvi, poļu komponista Friderika Šopēna klaviermūzikas veikums ar šo nosaukumu. Tiesa, pats latviešu teātra un kino režisores Kristas Burānes un britu mākslinieka un rakstnieka Endija Fīlda kopdarbs “Noktirne” nav caurvīts tik noteiktā veselumā kā šis slavenais skaņdarbs.

Izrādes veidotāji skatītājus sagaida noplukušā sporta laukumā, kura ziedu laiki sen jau kā aizvadīti. Pie adresē norādītās ēkas starp tipiskajām Rīgas mikrorajona padomju blokmājām vērojama nedaudz baisa, izrādes noskaņu veidojoša instalācija. Izrādes apmeklētājiem tiek piedāvāts aplūkot koka galdu, uz kura novietots ar parafīnu notašķīts vecmodīgs žuburu svečturis, pūces izbāzenis, putnu būrītis ar plīša lācīti tajā, binoklis, vairākas grāmatas, putnu spalvas, liela stikla vārglāze, kas piepildīta ar lietotiem mobilajiem telefoniem, kas savulaik bijuši stilīgi, meža zvēra galvaskauss un katodstaru lampu televizors, kurā rāda krievu animatora Jurija Noršteina slaveno multiplikācijas filmu “Ezītis miglā”, kā arī daudzi citi izrādes noskaņu un domu raisoši, savstarpēji saistīti un nesaistīti priekšmeti. Interesanti, ka brīdī, kamēr pirmie skatītāji ierodas šajā urbānajiem mītiem apvītajā rajonā, pie biļešu kontrolieres pieiet daži neapmierinātie vietējie iedzīvotāji, skaļi izsakot pretenzijas par notiekošo un saucot to par neomulīgu sektantisku pasākumu (izrāde notika vairākus vakarus, izrādi skatījos pēdējā no tiem), ierosinot izsaukt pašvaldības policiju. Šī vārdu pārmaiņa ar satrauktajiem, nedaudz iereibušajiem apkaimes iedzīvotājiem drīz vien beidzas; skatītāji tiek uzrunāti un iepazīstināti ar izrādes norisi un dažiem noteikumiem.

Tiekam sadalīti grupās pa pieciem sešiem, un katrai no tām ir savs vadītājs, kas ir ceļvedis šajā izrādē – performancē. Grupas citas pēc citas tiek aicinātas iekšā, bibliotēkas telpās, kur katrai no tām ir izveidots savs krēslu ieloks. Skatītāji tiek aicināti ieņemt ērtāko vietu un lūgti sākt lasīt plānu, cietos vākos iesietu grāmatu “Noktirne”, kas katram ir novietota uz krēsla. Grupas vadītājs tikmēr ēd ābolu un vēro mūs. Grāmatas tekstā (Kristas Burānes un Endija Fīlda sacerēts) mākslinieciski, tēlaini izteiktas domas un idejas, kas vairāk paskaidro iepriekš sporta laukumā redzēto instalāciju un uzbur nedaudz maģisku, dzīvniecisku atmosfēru. Šķiet, ka caur šiem tekstiem ir mēģināts katram lasītājam uz mirkli likt sevī sajust ko dzīvniecisku, par spīti tam, ka atrodamies urbanizētā vidē. Šādas dzīvnieciskas izjūtas grāmatas “Noktirne” tekstos tiek panāktas ar onomatopoēzes elementiem. Tiek minēti daudzi dzīvnieki: cikādes, bites, briežvaboles, žurkas un citi pukstoši, ņerkstoši, kviecoši un krācoši Rīgas pilsētvidē sastopami radījumi.

“Kad esi gatava vai gatavs, lūdzu, aizver grāmatu un sagaidi aicinājumu doties ceļā!” šādi grāmatas vidusdaļā tiek aicināts sekot norādījumam. Grupas vadītājs drīz vien aicina mūs celties kājās, izvelk no kabatas garā virvē iesietus riņķus, pie kuriem aicina katru grupas dalībnieku turēties un sekot viņam. Turpmākā nepilna pusotra stunda tiek pavadīta, teju vai gliemeža ātrumā pārvietojoties pa noteiktu maršrutu un ik pa laikam pat apstājoties. Dodamies no bibliotēkas līdz Maskavas ielai, tālāk pa Kvadrāta ielu līdz Daugavas promenādei. Atpakaļceļš uz bibliotēku ved no promenādes caur kādu noliktavu teritoriju, gar tirdzniecības centru “Dole”, pa ceļam izlīkumojot gar blokmāju pagalmiem, līdz esam atpakaļ bibliotēkā. Ceļu satiksmes noteikumi šajā savdabīgajā pastaigā netiek ievēroti, un Maskavas ielas šķērsošanu grūti būtu nosaukt par drošu. Sākotnēji teksta raisītās izjūtas, ka pats vien esi tāds mazs, sīks kukainītis lielajā pilsētas mašinērijā, pakāpeniski mijas ar citām izjūtām – tu esi pirmsskolas izglītības iestādes jaunākās grupas audzēknis, kuru melnā tērpts audzinātājs ir izvedis pastaigāties. Šo uzburto ainu pastiprina fakts, ka sākotnēji, sešdesmitajos gados, tāda projekta ēkas kā Aviācijas 15 tika būvētas mācību iestāžu vajadzībām. Lai gan šķiet, ka režisoru doma bija piedāvāt katram iejusties kādas mazas mušiņas, pelītes, skudriņas vai vabolītes tēlā, šāda ļoti lēna pārvietošanās pilsētvidē neliekas izdevusies, jo pēc naksnīgās pastaigas skatītāji jūtas noguruši un viņu sejas izteiksme nav tik priecīga kā izrādes sākumā.

Kad grupas cita pēc citas pārradušās no pastaigas, sasēžamies tajā pašā ielokā un mūsos pacietīgi, cenšoties ar katru nodibināt acu kontaktu, lūkojas grupas vadītājs. Viņš sāk klusi pie sevis čukstēt kādu tekstu, kurā ir grūti ieklausīties, jo domas ved pie tā, kādi gan būs nākamie izrādes performatīvie pārsteigumi, un šis stāsts šķiet otršķirīgs. Tiklīdz visas grupas ir ieradušās, katrs no šīs grupas vadītājiem izdveš neartikulētas frāzes bez konkrētas nozīmes. Citam pēc cita izsaucot katram savu frāzi, ātri vien rodas meža zvēru bara cienīgs sasaukšanās iespaids. Temps paātrinās, drīz vien telpu piepilda skaļu, neartikulētu frāžu troksnis. Drīzumā šis mežonīgais kalambūrs apklust, visi skatītāji tiek aicināti piecelties un doties vēlreiz pa iepriekšminēto maršrutu. Skatītāju entuziasms nedaudz noplok, taču iepriecinoši ir tas, ka šī otrā pastaiga jau būs citādāka, daudz dinamiskāka. Pārvietošanās pa grupām norisinās lavoties, pētot apkārtni gluži kā zinātkāram pilsētas kaķim. Daudz naskākais ritms liek skatītājiem arī pasmaidīt, neviens vairs pie sevis nepukst par otrreizēju došanos pa vienu un to pašu maršrutu.

Jau atkal, tāpat kā iepriekš, atgriežamies bibliotēkā, kur katram tiek piedāvāta ūdens glāze un katras grupas ieloka centrā ir novietots paaugstinājums ar lielu, no iekšpuses izgaismotu, ar ūdeni pildītu stikla vāzi. Friderika Šopēna klaviermūzikas kompozīcijas “Noktirne” pavadījumā šajā glāzē grupas vadītājs lēnām sāk ieslidināt dažādus ikdienišķus priekšmetus: šķiltavas, cigarešu paciņu, Jaunavas Marijas figūriņu, dažādas ikdienišķas finķikļuškas, beigās iepeldinot dažādus sīkus ziediņus un zāles stiebriņus. Pēc romantizētās performances skatītājus aicina vēl pēdējo reizi, šoreiz katram individuāli, mērot jau zināmo ceļu. Tikai tagad tiek mudināts iet līdz Daugavas promenādei. Daži nepacietīgākie izvēlas doties uz māju pusi, jo ir jau gana vēls, taču es nolemju sekot aicinājumam, jo gribu redzēt izrādes beigas. Ne vairs baros, bet jau daudz brīvākā un atslābinošākā atmosfērā dodamies uz izsniegtajā kartē norādīto izrādes fināla vietu. Nonākot tur, skatītājs tiek aicināts paņemt ābolu, apsēsties ar skatu pret Daugavu un būt te tik ilgi, cik ilgi vien viņš to vēlēsies. Dāvanā līdzi nāk grāmatiņa, kas vienlīdz kalpo par izrādes programmiņu. Tās turpinājumu tiekam aicināti lasīt pēc saullēkta.

Pēc šīs izrādes ir grūti visus atsevišķos performatīvos aspektus savilkt vienotā veselumā. Saprotams, ka festivāls “Homo Novus” piedāvā jaunradi un iziešanu no nedaudz ierastākiem teātra mākslas rāmjiem, taču izrādes laikā (īpaši, kad skatītāji devās pirmajā pastaigā) mani nepameta doma, ka šim veikumam būtu atradusies vieta arīdzan jūnijā notikušā Rīgas performances festivāla “Starptelpa” programmā. Varbūt šis Kristas Burānes un Endija Fīlda kopdarbs drīzāk iederētos atsevišķi performancēm veltītā festivālā?

“Noktirnes” beigās caur dažāda temporitma pastaigām un performancēm izrādes veidotāji, šķiet, piedāvā uz mirkli sajust sevī kādu ikdienā sastopamu dzīvnieku. Atšķirīgie gājieni pa vienu maršrutu liek vilkt paralēles ar angļu biologa, ģeogrāfa un dabas pētnieka Čārlza Darvina evolūcijas teoriju par dzīvības formu izmaiņām. Formas nenoteiktība, kas mēdz būt raksturīga performancēm (bet tāpēc performances ir un paliek performances), tomēr liedz līdz galam kaut uz brīdi sevi identificēt ar šo pašu pilsētvidē dzīvojošās mazās mušiņas, pelītes, skudriņas vai vabolītes tēlu. Otrajā rītā pēc izrādes turpināju lasīt grāmatu – programmiņu. Tajā īsumā aprakstītas Rīgas naktsbūtnes: žurka, lapsa, sudrabkaija, kazrožu sfinkss. Pieminēti arī ūdri, kurmji, lauku peles, zirnekļi, kaķi, suņi, spīļastes, odi, strazdi, apodziņi, truši, sermuļi, pīles, gulbji, tarakāni, astoņpadsmit sikspārņu un divarpustūkstoš naktstauriņu paveidu. Varbūt tā ir rūdīta, pie naktsbūtnēm pieraduša pilsētnieka vaina, ka nerodas vēlme kaut uz mirkli sevi personificēt ar kādu no iepriekšminētajiem Rīgas kaimiņiem?

Publicēts satori.lv