Ar Džanmariju Latvijas Radio tiekas bijušās tekstilfabrikas „Boļševička” padomju laikos piebūvētajā korpusā, kur daudzās istabās viņš iekārtojis savu mākslas darbu jeb „pilsētas noveli”. Uz galda stāv tēja, ko it kā kāds tikko dzēris, atvērta burtnīca ar mājasdarbiem, gultā vēl nupat kāds šķiet gulējis… Bet neviena te nav. Šī ir Džanmarijas Tozati mākslas projekta „Mana sirds ir tukša kā spogulis” Rīgas epizode.

Džanmarija Tozati: Tā ir mākslas izrāde, taču tā nav pašmērķīga. Tā ir kā spogulis, kura vienīgais uzdevums ir dot atspulgu katram apmeklētājam, kurš te ienāk un cenšas to saskatīt.

Latvijas Radio: Jūsu darba nosaukums ir „Mana sirds ir tukša kā spogulis”. Vai varat pastāstīt, kas aiz tā slēpjas?

Tā ir tāda kā mīkla. Tas ir citāts no Ingmara Bergmana filmas „Septītais zīmogs”. Galvenais varonis šo teikumu saka nāvei. Viņi spēlē šahu, un viņš cenšas sev vinnēt vēl mazliet laika dzīvei, jo grib saprast, kāda ir dzīves jēga. Kādā brīdī viņš atkal satiek nāvi, un nāve viņam jautā: nu, kā veicas ar tavu izpēti? Un galvenais varonis atbild: „Es centos, taču mana sirds ir tukša. Un šis tukšums ir spogulis.” Tas nozīmē, ka reizēm, ielūkojoties sevī, mēs redzam briesmu lietas, kas notiek mums visapkārt. Reizēm mums šķiet, ka paši esam labi un pārējā pasaule ir ļauna. Bet, ja ciešāk ieskatāmies šajā atspulgā, redzam, ka paši arī esam ļauni vai arī vienkārši tukši.

Reizēm mēs sakām, ka mūsdienu laikmetam trūkst ideoloģijas, filozofiskas vīzijas. Es runāju arī par politiku. Eiropā notiek liela kustība, dažādas krīzes. Taču politiķi nerunā par filozofisku vīziju Eiropas nākotnei. Viņi runā par ekonomiku, par nacionālismu… Bet tie ir sīkumi. Man šķiet, ka Eiropu ir pārņēmusi tukšuma sajūta. Tai nav sapņu. Bet Eiropa nav vienkārši skaists jēdziens, kam nav saistības ar cilvēkiem. Eiropa ir cilvēki, kas tajā dzīvo. Un problēma ir tajā, ka mums vairs nav pārāk daudz sapņu.

Vakar man bija ļoti interesanta saruna ar manu draudzeni, kura ir mākslas kritiķe. Viņa bija pirmā, kas aplūkoja šo darbu. Un viņa man jautāja par visām tām liecībām, kuras esmu ielicis šajā darbā no sociālisma laika. Es atbildēju, ka ar visām pretrunām un iespēju, ka sapnis ātri var pārvērsties murgā, Padomju Savienībā iesprostotajiem cilvēkiem vismaz vēl bija sapņi. Bet, kad šie sapņi piepildījās, citi vairs nenāca vietā.

Es nesaku, ka demokrātija nav sapnis. Es tiešām ticu demokrātijai. Problēma ir tajā, ka neviens par to vairs nesapņoja.

Bet kā tad, piemēram, ar Eiropas Savienību? Tai taču it kā ir daudz sapņu par labklājību un mieru… Tā pat nesen ieguva Nobela Miera prēmiju.

Es īsti nesaprotu, kas šodien ir Eiropas Savienība. Pirms pusgadsimta mums bija sapņi par kontinentu, kurā dažādas kultūras apvienosies ap demokrātijas un līdzdalības ideāliem… Bet šodienas Eiropas Savienībai ar to nav nekādas saistības.

Es no sirds ticu šiem ideāliem, bet es tos neredzu atspoguļotus darbībā. Nerunāju tikai par politiku un partijām, kam trūkst filozofiskas perspektīvas. Problēma ir tajā, par ko vēsta mana projekta virsraksts – mēs paši vairs nepieprasām sapņus, jaunus cildenus uzdevumus.

Mēs vienkārši dzīvojam šajā demokrātijā kā pašsaprotamā sistēmā, kas te vienmēr būs. Bet tas ir pilnīgi pretrunā ar pašu demokrātijas ideju. Tā nav pašsaprotama, tas ir kaut kas, kas tev pašam ir jāveido katru dienu. Tā ir aktīva darbība, bet mēs izvēlamies tajā dzīvot pasīvi.

Jā, pēc kara un pēc Berlīnes mūra krišanas esam tikuši pie demokrātijas, un mums liekas, ka tagad varam likties mierā. Esam pārtraukuši sapņot par to, ka varētu kļūt labāki. Jo, lai kļūtu labākam, tev kaut kas ir jādara. Tev ir jābūt aktīvam un jādarbojas katru dienu, lai kopīgi veidotu labāku pasauli. Taču mums nav šo sapņu. Un mūsu pasivitāte ļauj visam mums apkārt pamazām izgaist.

Ja tu kļūsti pasīvs, tu pamazām visu pazaudē. Dzīve ir jāuztur.

Tāpat kā mājdzīvnieki. Ja tu tos nebarosi, tie nomirs. Ja tu nepabarosi savu dzīvi, arī tā nomirs.

Kādi ir jūsu paša sapņi?

Mani sapņi… Jā, savādi. Mākslinieks ir ļoti dīvaina būtne. Viņš pārsvarā ir novērotājs, liecinieks. Mākslinieks zīmē portretus, bet viņš nepiedāvā risinājumus vai pareizos virzienus. Viņš tikai būvē spoguļus. Un tas ir ļoti svarīgs uzdevums. Jo, kad kāds tev lielā pietuvinājumā parāda tavu dzīvi un pasauli tev apkārt, pat tavu seju… Ja es zīmētu tavu portretu – tu vari uzkrāsoties, izskatīties jaunāka, svaigāka, glītāka… Bet mans portrets tāpat būs mana vīzija, kas sniegsies dziļāk par tavu ārējo izskatu. Protams, māksliniekam jābūt sava aroda meistaram, citādi tas nestrādās.

Bet jā – es nezinu, vai man ir sapņi. Es esmu daļa no šīs dīvainās sacensības. Es esmu liecinieks, es redzu, kas apkārt notiek, un varu to pārveidot koncentrētā mākslas formā, lai cilvēki to labāk spētu pamanīt. Kā šajā vietā, kur pašlaik esam – šajā ēkā ir sakoncentrēta visa tā Rīga, ko šajos mēnešos ieraudzīju. Šādā telpā, vai tikpat labi arī gleznā, viss kļūst skaidrāks.

Pastāstiet vairāk par šo projektu, kas tapis te, “Boļševičkā”! Kāda tad ir Rīga jūsu vērojumā?

Es ierados Rīgā pēc tam, kad jau biju veidojis vienu šī projekta “Mana sirds ir tukša kā spogulis” sadaļu Itālijā, Sicīlijas pilsētā Katānijā. Tur es to veidoju ļoti greznā baroka laika namā un arhitektūra, protams, ļoti atšķīrās no “Boļševičkas”, kur esam pašlaik. Bet Sicīlija atrodas Vidusjūrā uz Eiropas dienvidu robežas, kur Eiropas imigrācijas politikas dēļ katru dienu iet bojā cilvēki, kas cenšas pa jūru nokļūt līdz mūsu kontinentam. Jo mazāk cilvēku mēs nolemjam glābt, jo vairāk iet bojā. Un mans iepriekšējais stāsts tapa skaļas traģēdijas centrā.

Ja salīdzinām ar Eiropas dienvidiem, Rīga ir klusa un reti apdzīvota. Esmu šeit pirmo reizi, bet šis reģions man nav svešs, jo jaunībā strādāju kā režisora asistents Polijā. Katra valsts gan, protams, atšķiras. Bet
tas, ko ieraudzīju šeit, bija izkliedētības un pat tāda kā izgaišanas sajūta.

Zinu, ka rudenī būs vēlēšanas, bet esmu dzirdējis, ka Latvijā ir diezgan zema vēlētāju aktivitāte. Un tas savā ziņā sasaucas ar manu sajūtu par to, ka cilvēki atsakās no savām tiesībām aktīvi rīkoties. Un, ja tu atsakies no šīm tiesībām, tu atsakies no visa, kas padara tevi par savas valsts daļu. Tas, protams, ir raksturīgi arī citviet Eiropā.

Bet Rīgā es staigāju gar daudzdzīvokļu blokmājām kādā no mikrorajoniem un neredzēju nevienu cilvēku. Pilnīgi nevienu. Tad pamanīju atveramies kādu trešā vai ceturtā stāva logu, no kura iznira roka, kas turēja nelielu zivtiņu. Pielidoja kaija, paķēra zivtiņu un aizlidoja. Tātad iekšā mājā tomēr bija cilvēki… Mani pārsteidza arī šo blokmāju veidotā ārtelpa. Starp ēkām bija spēļlaukumi un visādas citādas sociālisma laikā veidotas kolektīvās pulcēšanās vietas. Biju tur jūnijā vai jūlijā, protams, bērniem skola bija beigusies, bet es redzēju, ka viņi ir iekšā mājās, nevis kopīgajos spēļlaukumos.
Un man radās sajūta par pilsētu, kura dzīvo aiz aizvērtiem logiem.

Tas ir veids, kā runāt par individuālismu un izolāciju, kas ir viena no mūsu laikmeta slimībām.

Bet pa daļai jau tā vienkārši ir arī latviešu viensētnieka mentalitāte.

Jā, var manīt, ka latviešiem patīk ieturēt distanci.

Jā, mums ir teiciens, ka labākais kaimiņš ir tāds, kuru neredz.

Jūs pateicāt kaut ko ļoti interesantu, jo viss mans mākslas darbs šeit ir saistīts ar pazušanu, ar izgaišanu. Patiesi – labākais kaimiņš ir tāds, kuru neredz… Un saskaņā ar šo mentalitāti šeit ir iekārtots vesels dzīvokļu kopums, kurā neviena nav. Jā, var redzēt, ka te vēl tikko kāds ir bijis – redz, kur uz galda stāv ledus tēja, grāmatas, burtnīcas, tur ir gulta ar saburzītu palagu… Ar šo darbu es necenšos nevienu kritizēt, es tikai gribu ļaut jums spēcīgi sajust, kā tas ir – dzīvot vietā, kur cilvēki ir izgaisuši.

Daži cilvēki, kuri aplūkoja šo darbu pirms atklāšanas, teica, ka tas viņiem licis justies ļoti nekomfortabli. Gribējies skriet ārā un kliegt. Šī ir tāda kā pasargāta vide, kurā vari koncentrētā veidā uzsūkt to sajūtu, kas ir mums visapkārt. Ar šo darbu es nemēģinu nevienu pamācīt, tikai saasinātā veidā parādīt to, ko sajutu Rīgā un Latvijā. Tas atkal ir tas stāsts par spoguli – ko tu jūti, kad ieskaties šajā mākslas darbā? Ir tāda sajūta, ka viss ir it kā pazaudēts.

Tas izklausās diezgan depresīvi. Vai Rīga jūs nomāca, kamēr te dzīvojāt?

Nē, nepavisam. Ziniet, par māksliniekam šais laikos daudziem rodas iespaids, ka mēs veidojam tikai depresīvas vīzijas. Es domāju gluži pretēji – kad kāds tev parāda, ka kaut kas nestrādā, tas ir īstais brīdis sākt mainīt lietas uz labo pusi.

Manuprāt, mākslinieka galvenais uzdevums ir iedrošināt cilvēkus spert soli pareizajā virzienā.

Jo mākslinieka darbs ir jautājums, nevis atbilde. Mēs nedodam nekādas atbildes. Tas ir jautājums – tagad, kad tu esi tik spēcīgi sajutis manis uzrādīto problēmu, ko tu darīsi? Manuprāt, tas nemaz nav nomācoši. Ar to sākas katra revolūcija, arī cilvēka iekšienē. Ja tu sajūti, ka no šodienas vairs negribi būt pasīvs, negribi ļaut lietām sev apkārt notikt bez tavas piekrišanas, negribi vairs izlikties neredzam problēmas… Ka tu negribi vairs dzīvot aiz aizvērtiem logiem, bet kļūt par daļu no savas kopienas un kopā veidot labāku pasauli sev apkārt. Tāpēc man tas neliekas nomācoši. Bet reizēm cilvēkus vajag šokēt, citādi viņi nepamostas.

Kas, jūsuprāt, Rīgā varētu mainīt lietas uz labo pusi?

Rīga nemaz tik daudz neatšķiras no tā, ko esmu pieredzējis citur Eiropā. Starp citu, interesanti, ka Latvija un mana dzimtene Itālija ir pirmajās divās vietās kādā ļoti dīvainā aptaujā, ko, manuprāt, veica ANO Bēgļu aģentūra. Proti, abas šīs valstis ir līderes greizos iespaidos par migrāciju. Latvija ir otrajā vietā Eiropā, ja mēra atšķirību starp to, cik iedzīvotājiem liekas, ka valstī ir daudz patvēruma meklētāju, un cik to patiesībā ir. Tas nozīmē, ka gan Latvijā, gan Itālijā ir zema tolerance un lielas bailes no migrantiem. Bet patiesībā Latvijā ir ļoti maz patvēruma meklētāju, tos nekur neredz. Itālijā iebrauc daudz migrantu, jo tā ir Eiropas dienvidu robeža, bet 90% no viņiem dodas tālāk uz citām valstīm, jo Itālijā nav īpaši daudz darba.

Mūsu valstīs ir sajūta, ka notikusi bēgļu invāzija, bet patiesībā tā nav. Un mēs tik ļoti baidāmies no kaut kā, kas neeksistē, ka politiķi to labprāt izmanto. Itālijā pie varas ir nākusi valdība, kuras galvenais sauklis bija cīņa ar imigrāciju, lai gan tā patiešām nav Itālijas lielākā problēma. Tādēļ, ja jūs man jautājat, ko es gribētu mainīt, tad tā būtu pārslēgšanās no viltus problēmām uz adekvātāku realitātes uztveri.

Kad sekojam bailēm un sapņiem, ko kāds cits mūsu vietā ir radījis, varam kļūt par upuriem. Bet tā vietā mēs varētu paši paskatīties apkārt, kas notiek tepat, uz ielas. Un, ja uz ielas neviena nav – lūk, tur ir problēma.

Liels paldies par ļoti interesanto sarunu!