Esmu Starptautiskajā jaunā teātra festivālā Homo Novus ieinteresēta persona, jo ilgus gadus esmu bijusi tā rīkotāju komandā, to joprojām organizē man tuvi cilvēki un es pazīstu personīgi daudzus no šā gada festivāla māksliniekiem. Teātra Vēstneša lūgums uzrakstīt par festivālu mani pārsteidza, bet tad nodomāju, ka man pašai būtu interesanti mēģināt caur atsevišķajām izrādēm ieraudzīt festivālu kopumā un neatstāt šo pieredzi tikai sajūtu līmenī, bet pacensties to verbalizēt. Līdz ar to tas, ko lasīsiet, nav nedz recenzija, nedz kritika, bet ieinteresēta skatītāja pārdomas, kurš noskatījies gandrīz visas Homo novus izrādes.

Festivāls vienmēr tiek veidots, balstoties noteiktos dramaturģijas principos. Tam ir atklāti postulēta vai citkārt ne tik acīmredzama caurviju tēma. Atsevišķas izrādes, kas oriģinālā ir patstāvīgi mākslas darbi, festivālā savstarpēji «sarunājas», veidojot asociatīvas saiknes. Arī festivāla ģeogrāfija mēdz būt apzinātas dramaturģiskās pieejas daļa. Šogad festivāla Homo novus centrs bija pārvietojies uz Daugavas kreiso krastu, iemājojot Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzeja dārzā. Lielākā daļa izrāžu arī koncentrējās Pārdaugavā, atstājot dažus patālus satelītus Rīgas centra pusē. Man patiesi bija atklājums, cik daudz izrādēm piemērotu vietu ir Pārdaugavā, un nostiprinājās pārliecība, ka Dirty Deal Teatro pārcelšanās uz iepriekš Jaunā Rīgas teātra apdzīvotajām telpām Talsu ielā ir veiksmīgs risinājums, kas tandēmā ar LKA E. Smiļģa Teātra muzeja vadītāja Jāņa Siliņa atvērto un aktīvo politiku veidos jaunu un spēcīgu teātra centru Daugavas kreisajā krastā.
Festivāla ģeogrāfija ikreiz ir gan apzināti veidotas festivāla dramaturģijas, gan nejaušību un iespēju sadursmju rezultāts. Taču pats par sevi darbs ar ārpus teātra telpām un pilsētvidi jau sen vairs nav tikai apstākļu spiests vai spītībā balstīts lēmums. (Pie 2001. gada Homo novus tēmas – teātris ārpus teātra – toreiz lielā mērā nonācām institucionālo teātru neatsaucības dēļ un tai spītējot. Tā bija pirmā reize, kad festivāls principiāli izgāja pilsētā, atgūstot publiskai pieejai Daugavgrīvas cietoksni, Spilves lidostu un citas teritorijas.) Šodien darbs ar publisko telpu un īpašvietas (site-specific) izrāžu veidošana ir daudzu mākslinieku un festivālu apzināta stratēģija, balstīta sociālos, politiskos un filozofiskos apsvērumos. Homo novus 2018 piedāvāja virkni projektu, kuros videi un telpai bija izšķiroša nozīme.

Operas pilsētā
Par festivāla atklāšanas notikumu bija izsludināta Annas Ķirses komponētā un Andra Kalnozola iestudētā Koku opera. Pilsēta, kas Rīgas versijā atrada mājvietu Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes pagalmā Zeļļu ielā. Mans prieks ir dubults – gan par to, ka samērā marginālais laikmetīgās kameroperas žanrs ir iekļuvis Homo novus uzmanības lokā ar veseliem diviem projektiem, kas turklāt abi ir festivāla līdzproducēti, gan par to, ka Latvijā attīstās sadarbība starp laikmetīgās mākslas festivāliem un tie nekautrējas līdzdarboties vērtīgu mākslas pieredžu nodrošināšanā. Koku operas pirmā versija tika radīta Alternatīvās kamermūzikas festivālam Sansusī 2016. gadā, un man bija tā laime piedzīvot šo neaizmirstamo 15 minūšu performanci pusnaktī meža vidū zem zvaigžņu piebērtas augusta debess (1). Toreiz dziedātāji bija pilnībā saauguši ar kokiem un opera izskanēja kā pašsaprotamu dabas tiesību atgādinājums un tās varenības apliecinājums. Koki sarunājās savā starpā, un mums, cilvēkiem, ciemiņiem mežā, bija ļauts tajā noklausīties. Rīgas izrādē parka koki bija apbūvēti ar industriālām platformām, uz kurām atradās sitaminstrumentālisti un diriģents, un dziedātāji vairs nebija koku dziedošās dvēseles, tas drīzāk bija civilizācijas mēģinājums iejusties un iztēloties, «ko gan koki mums varētu teikt». Savukārt mēs, skatītāji, lai arī bijām samulsināti nepazīstamajā tumšajā parkā, nezinot, uz kuru pusi skatīties, tomēr apzinājāmies, ka «mūsējie» kontrolē situāciju un nekāda patvaļīga meža ienākšana pilsētā kā Imanta Ziedoņa Zaļajā pasakā mums nedraud. Apbrīnoju inscenējuma un gaismu režijas (Susējā – Mārtiņš Feldmanis, Rīgā – Jūlija Bondarenko) nianses, kas savienojumā ar Annas Ķirses koncentrēto un iedarbīgo opusu (2), katrā no izpildījuma reizēm piedāvā pilnīgi atšķirīgi nolasāmus, lai arī līdzīgi strukturētus stāstus. Susējas mežā tika izgaismots kāds bērzs, kurš izrādes laikā bija it kā paklanoties noliecies, bet finālā pēkšņi izslējās. Tas bija satriecošs žests. Rīgas versijā viena no platformām, uz kuras atradās perkusionists, bija uzbūvēta uz LU fakultātes ēkas fona, aiz kuras logiem uz skaņdarba beigām iedegās un brīdi ritmiski pulsēja silta gaisma (pretstatā ārpusē dominējošiem aukstiem zibšņiem). Kaut kas glābjošs un mierinošs bija šīs iekštelpas siltās gaismas sirsnīgajā pulsācijā.
Otra laikmetīgās kameroperas izrāde – britu komponista Olivera Līsa, vācu dramaturga Korneliusa Paedes un latviešu režisora Viestura Meikšāna kopdarbs Nezināmais nezināmais – tapusi sadarbībā ar Sansusī un Valmieras teātra festivālu. Šis ir rafinētāks, bet arī didaktiskāks darbs par tematiskās ievirzes ziņā radniecīgo Koku operu, tas mūs gan informē, gan pamāca, gan arī izklaidē ar nelineāro struktūru un teicamo aktierspēli. Burvīgie solisti (Armands Siliņš, Jolanta Strikaite un Edgars Auniņš), kas iejūtas vairākās lomās, brīžiem manāmā veselīgā ironija un pārsteidzošais telpas izmantojums līdzsvaro iespaidus, un es noticu, ka projekta veidotājus patiesi interesē ekoloģija un klimata pārmaiņas._ Koku opera_ uzrunā ar tādas kā pirmatnējas enerģijas klātbūtni gan mūzikā, gan iestudējuma norisē, savukārt Nezināmais nezināmais ir Rietumu pasaules uzskata kvintesence: cilvēks, lai arī tiecas uz atsvešinātu vērojumu, spēj redzēt tikai pats sevi. Iespējams, šāda interpretācija rodas tieši Rīgas izrādē, jo, atveroties koncertzāles Tu jau zini kur angāra durvīm un vārtiem skatuves sienā, parādās nevis īsts dabas skats, kā tas bijis Valmieras versijā, bet gan pilsētas nomalei raksturīga, grafiti apzīmogota apskretusi aina Tallinas ielas pagalmā.

Cilvēks un daba
Cilvēka attiecības ar dabu un vidi visplašākajā nozīmē ir viena no šā gada Homo novus caurviju tēmām. Austrāliešu horeogrāfs Džeimss Bačelors izrādē Visums to risina, iedvesmojoties no paša piedzīvotas divu mēnešu ekspedīcijas Subantarktikā kopā ar zinātniekiem, kuri pēta zemūdens vulkānu un Zemes biosfēras savstarpējo iedarbību. Dzelzceļa muzeja plašajā telpā, kuras industriālo mājīgumu piepilda Morgana Hikinbotana radītā elektroniskā skaņu ainava, divi dejotāji izpilda tempos mainīgas kustību sekvences, kas šķiet attīrītas no ikdienišķa piesārņojuma un raisa asociācijas ar (dabas?) struktūrām, likumsakarībām, mijiedarbībām. Lai arī skatītāji ir brīdināti, ka drīkst pārvietoties telpā, sākumā lielākā daļa pielīp dažiem stacionārajiem soliem vai apsēžas uz grīdas. Taču horeogrāfijas zīmējums it kā pats pieprasa mainīt skatupunktu – kādā brīdī man nez kāpēc rodas vēlēšanās paskatīties uz viņiem no citas puses vai pieiet tuvāk, bet citkārt dejotāji strauji ievirpuļo starp skatītājiem, it kā viņu tur nebūtu, piespiezdami mūs izkustēties. Varbūt tieši tādas ir mūsu attiecības ar dabu un apkārtējās vides struktūrām un ritmiem – mēs nemanot tiem pakļaujamies un atjaunojam (ķermenisko) saikni, ja vien nonākam tiešā saskarsmē.

Arī Kristas Burānes un Endija Fīlda kopdarbs Noktirne ir domāts kā atgādinājums par dzīvo dabu pilsētā un aicinājums ieraudzīt mums apkārt esošo vidi no citas perspektīvas. Izrāde strukturēta trīs ceļojumos nelielās grupās ārtelpā, kurus ievada un savieno kopīgas, bet individuāli izpildāmas vai vērojamas norises iekštelpā. Krista Burāne konsekventi turpina eksperimentēt ar auditorijas iesaisti, tikai šajā ceļojumā skatītājam tiek piešķirta «loma» un viņš gida vadībā tiek stingri virzīts pa izrādes veidotāju iecerēto trajektoriju. Atšķirībā no iepriekšējām Kristas izrādēm, kurās skatītāja piedzīvotās norises (3) bija nepieciešamas, lai sagatavotu vai savā ziņā ierāmētu jeb kontekstualizētu un piepildītu ar kopīgu noskaņu cilvēku – izrādes varoņu – personīgus stāstījumus, šajā izrādē dokumentālu stāstu nav. Noktirne ir «nakts dziesma», kura mums būtu jāsadzird, nelielās grupās uzsvērti lēni pārvietojoties pa Ķengaraga dažādām vidēm. Vai stāsta varoņi ir domātas visas dzīvās būtnes, kas, lielākoties neredzamas, dzīvo mums līdzās pilsētā? Vai savādais veids un temps, kādā mums lika pārvietoties pa rajonu, bija domāts kā palīglīdzeklis, lai mēs identificētos ar šīm būtnēm jeb paskatītos uz pilsētu no dzīvnieku perspektīvas? Tā varētu spriest, iepazīstoties ar izrādei speciāli izdotās grāmatas poētiski tēlaino tekstu par dzīvniekiem pilsētā un aicinājumu ieklausīties un doties «dziļāk un dziļāk šīs vietas skaņās». Taču realitātē mani sasaistīja un padarīja neelastīgu noteikums, ka jāturas pie striķa, kā arī gida tāda kā svētsvinīga un nekomunicējoša attieksme, kas nemaz neatgādināja dzīvnieku pasauli un paralizēja visu mūsu grupu – mēs nez kāpēc pat neuzdrošinājāmies cits uz citu paskatīties. Es centos iejusties, atvērties un ieklausīties, bet man nekas nepalīdzēja, trīs tūres vienā un tajā pašā maršrutā bija par garu un nogurdinošu, un izrādes ideju es neizjutu uz savas ādas, tā palika kā prāta konstrukcija. Dzirdēju arī sajūsmas pilnas atsauksmes par Noktirnes ceļojumā piedzīvotajām sajūtām no citiem skatītājiem, un par to prieks. Labi, ka skatītāji ir dažādi.

Pilnīgi citā toņkārtā par cilvēku pasauli un dabu liek domāt beļģu mākslinieces Mirjamas van Imshūtas izrāde Ko saka daba. Pieci vokālisti, īsti skaņas meistari, mūsu acu priekšā rada skaņu ainavas, kurās savijas cilvēka dziedājums ar pilsētas troksni, dabas skaņas ar tehniskiem traucējumiem – visneiedomājamākās kombinācijas, kurām iztēle pamazām uzbur arī bildes. Virtuozitāte un vienkāršība, atdarinot ārējo pasauli tikai ar cilvēka radītas skaņas palīdzību, rada reizē iekļaujošas sirsnības un atsvešinājuma sajūtu. Varbūt tieši tāds šodien ir cilvēka stāvoklis dabā – viņš ir gan tās organiska sastāvdaļa, gan reizē kļuvis par svešķermeni.

Cilvēka daba
Manas festivāla virsotnes ir trīs izrādes, kuras visas uztveru kā personīgu un svarīgu sarunu ar to autoriem. Beļģu aktieris Benijs Klāsens solo izrādē Esi sveicināta, bezjēdzība – W un draugiem ielaiž mūs savā šaubu zonā. Viņš, slavens aktieris, kurš spēlējis pie pasaules klases režisoriem, tur ir vientuļš un neaizsargāts. Viņš ielaiž mūs tur labprāt un ar labvēlīgu smaidu, bet mums jāsaprot, ka tā ir bezizeja. Viņam, kā teātra cilvēkam caur un cauri, nav citas izejas, kā taisīt izrādi par to, cik bezjēdzīgi ir taisīt izrādi. Ar savu aktierisko un cilvēcisko šarmu un pašironisko attieksmi Benijs Klāsens izrādes sākumā iegūst mūsu uzticību, lai pēcāk to pārbaudītu, aicinot viņam pievienoties uz skatuves skrejošā aplī. Viņš sauc mūs izmisīgi un uzstājīgi. Arī šim žestam, iespējams, nav nekādas citas jēgas, kā vien panākt mūsu katra paša iekšējo dialogu ar sevi. Ieskatīties sevī.

Itāļu aktrises Silvijas Kalderoni solo izrādi MDLSX skatos otro reizi. Tagad jau zinu, ka tas ir tikai daļēji autobiogrāfisks stāsts, savīts kopā ar Džefrija Judženidisa grāmatas Midlseksa motīviem. Dzimuma un dzimtes identitātes jautājums šeit nav teorētisks, bet ir ielauzies izrādes varoņu (gan pašas Silvijas, gan grāmatas varoņa) dzīvē, saduroties pašu izjūtām un vērojumiem ar sabiedrības normām un attieksmi. Ko darīt cilvēkam, kurš neatbilst vispārpieņemtiem priekšstatiem nevis savu iegribu, ekstravagances vai spītības dēļ, bet tīri bioloģiski? Iestudējumā ir gan kailums, gan pastarpinājums – lielu daļu izrādes aktrise pavada ar muguru pret skatītājiem, bet mēs redzam viņas pašas tiešsaistē filmēto seju vai augumu uz ekrāna. Formāts ir gandrīz izklaidējošs – tā kā Silvija ir arī dīdžejs, izrāde sastāv no dziesmu seta, kas to sadala tādās kā īsās nodaļās un kura pavadījumā attīstās stāsts. Man šis stāsts iegūst vispārinājumu un ir par spēju pieņemt – pašiem pieņemt sevi, vecākiem pieņemt savus bērnus un mums visiem kopā jeb sabiedrībai pieņemt citādo.

Vēl viena teātra pašrefleksija, kas kopumā kļuvusi par konstantu laikmetīgā teātra parādību, mani uzrunā igauņu mākslinieku trio izrādē Darbnīca. Tā cieši sasaucas ar Benija Klāsena šaubām par mākslas un dzīves jēgu, bet, pateicoties aktiera Juhana Ulfsaka, horeogrāfa Marta Kangro un dramaturga un mākslas zinātnieka Ēro Epnera asprātībai un saspēlei, iegūst rotaļīgu raksturu. Ko darīt situācijā, kad apmēram puse mūža aiz muguras un arvien neatlaidīgāk uzmācas eksistenciālas pārdomas? Iespējams, labākā stratēģija ir sākt dot padomus citiem. Izrāde sastāv no neskaitāmām pamācībām, kā pareizi zāģēt, kā atvērt durvis, kā skatīties uz mākslas darbu, kā apkopt mirušu cilvēku, kā izrādīt līdzjūtību… Viņi, cits citu nomainot, runā par detaļām un iedziļinās sīkumos, dažkārt veic paraugdemonstrējumus, bet citkārt pasmaida cits par citu. Viņi pilnā nopietnībā grib mums iemācīt dzīvot. Un man liekas, ka šajā izrādē, kur skatītāji sēž ap milzīgu darbagaldu, ir precīzi noķerta kāda šodien absolūti nepieciešama kopābūšanas sajūta, vārdos nepieminot būtisko.

Joprojām ir izrādes, par kurām nevar pārstāt domāt. Paldies, Homo novus!

(1) Šīs Koku operas versijas ieraksts pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=9zJzeWi9jSY.
(2) Šeit neuzdrošinos analizēt mūziku, ko profesionāli novērtējis Orests Silabriedis savā recenzijā Mežs nāk no Susējas uz Somiju caur Rīgu: http://arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/7723-mezs_nak_no_susejas_uz_somiju_caur_rigu/
(3) Arī iepriekšējās Kristas Burānes izrādes “Robežas” (2016) un “Cietoksnis” (2017) piedāvāja skatītājiem doties ceļojumā – pirmajā gadījumā aizsietām acīm ar sabiedrisko transportu braukt uz Purvciema daudzdzīvokļu namu, viesoties tā iemītnieku istabās un uzklausīt viņu stāstus, bet otrajā – izstaigāt pustumsā Daugavgrīvas cietoksni, kura dažādos punktos ar saviem stāstiem dalījās Bolderājas iedzīvotāji.